Alternatīvā enerģija laukos – neatkarības garants…
Dīvaini, cik maz uzmanības pievērsts ziņai, ka Krievijas zināmo naftas lauku zināmās rezerves pie patreizējiem ieguves apjomiem beigsies pēc 28 gadiem. Un Sauda Arābijai – pēc 30.
Ir pilnīgi skaidrs, ka nesāpīga pāreja uz citiem enerģijas avotiem vairs civilizācijai nav iespējama – ir jārēķinās ar sāpīgiem lieliem zaudējumiem. Un visticamākā perspektīva tuvākos 100 gadus noslēdzot ir patēriņa, tehnoloģiskais un dzīves līmenis tāds, kā 17.gadsimtā.
Jāņem vērā, ka centralizēti risinājumi no “augšām” mūsu vrzienā radīti netiks, tāpēc katra paša rokās ir nākotnē pieejamās enerīgjas apjoms. Domājam. Radām. Ražojam.
Idejas par energoneatkarību visu laiku ir cilātas, papētītas. Dažas atziņas par šo tēmu no mazas lauku saimniecības viedokļa (tādas, kādas patlaban VĒL IR 75 % Latvijas lauku saimniecību):
1) mēs neatradām nevienu rentablu risinājumu elekrības ieguvei lauku saimniecībā – vēja ģeneratoru (rūpnieciski ražoto) un saules bateriju atmaksāšanās periods (ja nav pieejamas masīvas subsīdijas/valsts atbalsts) ir garāks par to ekspluatācijas laiku, līdz ar to šos “alternatīvos” avotus izslēdzām jau pašā sākumā līdz ar vēlmi kļūt neatkarīgiem no Latvenergo.
2) biogāzes ģenerators elektrības ieguvei, kādu to piedāvā tirgū esošās kompānijas un atbalsta programmas, ir lauku attīstībai nepiemērots prieks. Minimālais ģeneratora izmērs tirgū – iekārta ar biomasas ievades apjomu min. 3 t / dienā!!! (Viena govs saražo ap 2 t mēslu mēnesī, tātad šādam apjomam vajadzīgas vismaz 45 liellopi, kuru mēslus savāc pilnībā). Ņemot vērā lauku saimniecību lielumu Latvijā un mērķi – apdzīvoti labklājīgi (labbūtīgi) lauki, neuzskatu par lietderīgu turpināt intereseties par šādiem risinājumiem. No personīgās pieredzes ļoti labi sapratu, ka nedz bizness, nedz RTU biogāzes speci nav ieinteresēti šo minimālo robežu padarīt minimālāku. Kategoriskie atteikumi sadarboties maza mēroga biogāzes iekārtu izpētē/ ieviešanā, bija nepārprotami.
3) Līdz ar sapņu par lauku saimniecību neatkarību no Latvenergo izgaišanu, nonācām līdz sapnim par lauku saimniecību neatkarību no elektŗibas. Šādi definējot uzdevumu, mēs arī diezgan ātri nonācām pie risinājumu meklēšanas ceļiem – ja jāatsakās no elektrības, tad piemēri jāmeklē laikā, kad elektrības pielietojums bija krietni ierobežots – 20.gs. sākums. Un jāskatās, ko toreizējiem risinājumiem ir pielicis klāt pēdējais gadsimts zinātniskās domas.
4) Galvenā vērība pievēršama dažādiem mehāniskiem risniājumiem tādu uzdevumu veikšanai, kuros palielinam potenciālo enerģiju…kā ūdens pacelšanai. Piemēram, vēja sūknis (vēja ģenerators, kurš nevis ražo elektrību, bet sūknē ūdeni no akas/dīķa/uc. uz ūdenstorni/tvertni – kamēr griežas, tikmēr sūknē…). šādi arī tiek palielinats iekārtas lietderības koeficients, jo tiek izslegta vairākkārēja enerģijas transfromēšana (mehaniskā – elektro – ķīmiskā (akumulatorā) – elektriskā – spriegumu pielāgošna… un tad ieslēdzam sūkni, lai ar mehāniskās enerģijas palīdzību ūdeni uzdzītu kalnā)
5) Viens ļoti efektīvs mehānisms, pielietojams jebkur, kur ir kaut neliela ūdens straume, ir ūdens triece. Ūdens trieces (RAM PUMP angl.) var izmantot ūdens pacelšanai no strauta/upītes/ut, lai uzpildītu rezervuārus. Tas ir pastāvīgs, lai gan nelielas jaudas ūdens padeves mehanisms, kura nepārtrauktā darbība nodrošina tā efektivitāti. http://khd2.
6) Biogāze, kas no elektrības ražošanas viedokļa lauku attīstības kontekstā ir bezvērtīga, kļūst ļoti vērtīga, ja izmantojam gāzi “pa taisno” – nemēģinot tās siltumradītspēju transformēt. Apkure un virtuve var tikt pilnībā nodrošīnāta vidēji lielai saimniecībai, ja viņai ir tie paši 10 liellopi, kuriem tagad ir OBLIGĀTI jātaisa kūtsmēslu krātuves. Ņemsim vērā, ka negribīga attieksme taisīt šīs krātuves daļēji pamatojas arī faktā, ka izdevumi to izveidei ir pietiekami lieli, bet izdevīgumu lauksaimnieki neredz. Ja tiktu radīti modeļi/ projekti/ piemēri/ atbalsta shēmas, kā šos pašus kūtsmēslus uzkrājot rezervuāros, saimnieks varētu apkurināt māju, siltumnīcu, vārīt lopiem ēdienu, un nodrošināt ar gāzi savu virtuvi, tad iespējams būtu mazāka pretestība šīs ES normas ieviešanai. Viens no šo abu iekārtu/būvju galaproduktiem ir identisks – “pārdeguši” mēsli, kas pa tiešo izmantojami kā mēslojums uz lauka un piesārņojuma/noteces no mēsliem novēršana, tad varbūt tagad, kad OBLIGĀTUMU pastiprinās ar represīvām metodēm, varētu kā bonusu piedāvāt iespēju mēslu krātuves vietā būvēt biogāzes reaktoru :). Katrā ziņā esmu pilnīgi PAR šādu iekārtu izbūvi VISUR. Un arī par vēl mazāku iekārtu izmēģinājumiem un rekomendēšanu, arī tādām, kas strādātu ar 5 liellopu (un pat mazāk) saražoto kūtsmēslu daudzumu, vai arī sezonāliem variantiem, kuros vasaras mājas apdzīvotāji varētu utilizēt nopļauto zāli un virtuves atkritumus, saražojot dienā tik daudz gāzes, cik vajadzīgs tējas un zupas izvārīšanai… Pie tam jāņem vērā, ka šie reaktori, atšķirībā no kūtsmēslu krātuvēm, samazina metāna izmešu daudzumu (un ļoti patīk šādi cipari visiem ES vides birokrātiem), jo saražotais metāns tiek savākts un sadedzināts, galarezultātā paliekot tikai CO2 un ūdenim,,,,,
7) Vienmēr ir interesanti atrast un piemērot Latviajs lauku situācijai risinājumus, kuri aizvieto mums pierastās elektroiekārtas…
Varbūt var parādīties kādi stimuli efektīvāko leduspagrabu plānu izveidei, nodrošinot dzesēšanu pienam bez elektrības….
Vai arī “portatīvas” vējdzirnavas graudu malšanai?
Vai arī mēslu konvejiers, kuru darbina līstošs ūdens no ūdenstornīša, kuru uzpilda triece….?
Vai kaut kā tā… (pēdējās ir manas fantāzijas :))
Pats galvenais – neļaut piepildīties zemkopības ministrijas prognozēm/plāniem par 40 000 zemnieku mazo saimniecību likvidēšanu līdz 2020.gadam. TURAMIES.