Vides ekonomika un otrais termodinamikas likums.
Vides ekonomika pēta vides politikas lēmumu ekonomisko ietekmi nacionālā vai lokālā mērogā, daļēji arī izmaksu-ieguvumu analīzi alternatīvu vides politikas risinājumu ieviešanai dažādu vides problēmu risināšanā. Centrālā doma vides ekonomikā ir tirgus korekcija tajā mirklī, kad tirgus atsakās atzīt kādu sabiedrībai dārgu/nepieciešamu resursu vērtību, šādos gadījumos ieviešot ekonomiskus instrumentus resursu novērtēšanai un to izmantošanas kompensācijai vai aizstāšanai ar lētākiem resursiem, ja iespējams. Vides ekonomikas principi vērsti uz ilgtspējību. Tās principu grafiskais attēlojums ir ļoti harmonisks, lai gan pašos pamatos norāda uz PRETMETU saskari (skat 1.zīm), nevis vienotru PAPILDINOŠU sfēru sistēmu (kā uzsver ekoloģijas ekonomika, skat.2.zīm)
1.zīmējums Ilgtspējības 3 balsti. Vides ekonomikas principu vizualizācija. (avots Wikipēdija)
2.zīmējums Ekonomikas, sabiedrība, vides saistība. Ekonomika kā ekosistēmas apakšsistēma. Ekoloģiskās ekonomikas principu vizualizācija. (avots Wikipēdija)
Tomēr nelaime šajos principos un attēlojumos ir tā, ka ekonomika, kura teorētiskajos modeļos tiek attēlota kā līdzvērtīga vai pat pakārtota sabiedrības un vides principiem, reālā dzīvē uzurpē vadošo lomu. Tieši pēc ekonomiskiem principiem tiek galarezultātā noteikts, vai vides (sociālais) resurss tiks vai netiks apgūts, izsmelts, iznīcināts (lietusmeži, Latvijas meži – piemērs vides resursu pakārtošanai ekonomikas prasībām, karš Tuvajos Austrumos – hegemonijas pār enerģētiskajiem resursiem nodrošināšana UN tradicionālās sociālās struktūras sagraušana reģionā). Arī vides ekonomika tās tradicionālajā izpratnē un pielietojumā ir EKONOMIKAS nozare. Tajā darbojas ekonomisti, kuri ņem vērā (beidzot), ka kaut ko maksā arī vides resursi. Tās mērķis ir regulēt tirgu, ieviešot tajā vides lietošanas izmaksas. Vides ekonomika tomēr ir tikpat atrauta no dabas likumiem kā pati ekonomika.
Gatavojoties rakstīt par vides ekonomikas nozīmi ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā, nespēju izlemt, KĀ lai apraksta ŠODIEN notiekošo. Pat neesot ekonomikas akadēmiķim (bet varbūt tieši tāpēc?) jebkurš politiķu vai klasiskās ekonomikas teorētiķu komentārs par patreizējo situāciju atstāj sajūtu kā Alises kroketa partijā ar karalieni – vai šai spēlei vispār ir noteikumi? Un vai komentētāji tos zina? Kas vispār notiek? Kāpēc tas, kam saskaņā ar komentārā teikto, vajag būt taisnam, pēkšņi sāk locīties? Un kāpēc spēles dalībnieki ar nopietnām sejām turpina tēlot, ka viss ir tā kā komentētājs saka, nevis tā kā izskatās?
Es atļaušos paskatīties uz vides ekonomiku no parastās ekonomikas puses. Un parastā ekonomika NAV ilgtspējīga. Ar vides ekonomikas principu palīdzību netiek mainīts pasaules saimniekošanas modelis. Tajā tiek „aizbāzti redzamākie caurumi”. Lai vides ekonomika tiešām spētu nodrošināt ilgtspējību, būtu jāmainās redzējumam uz ekonomiku kopumā. Būtu jāveido ekonomikas izpratne, kas nav pretrunā ar fizikas likumiem vai vēstures notikumiem.
Galvenais uzstādījums šādas izpratnes izveidē ir apjausma, ka mūsu sabiedrībā nav tādas lietas kā „Ekonomika”. Drīzāk jārunā par trīs dažādām ekonomikām, kuras katra vadās pēc saviem atšķirīgiem un īpatnējiem likumiem.
Primārā ekonomika šāda skatījuma kontekstā ir pati dabas vide, kura ražo aptuveni trīs ceturtdaļas visu preču un pakalpojumu, no kuriem atkarīga cilvēces eksistence (lauksaimniecība, mežsaimniecība, ieguves rūpniecība). Sekundārā ekonomika, kura atkarīga no primārās, ir darba, iekārtu (rūpnīcu) un no primārās ekonomikas iegūto resursu veidojums, kurš saražo atlikušo ceturtdaļu no sabiedrības lietotajām precēm un pakalpojumiem (pārstrādes rūpniecība, pakalpojumu sektors). Visbeidzot terciārā ekonomika ir sociālo procesu, kuru rezultātā pirmo divu ekonomiku produkti nokļūst pie cilvēkiem, sistēma. Šie procesi var izpausties dažādās formās, vispazīstamākā no tām ir Nauda (finanšu sektors).
Atšķirības šo triju ekonomiku starpā ir būtiskas, gluži tikpat būtiski atšķirīgi konvenciālā ekonomiskā domāšana attiecas pret tām. Diemžēl atšķirības būtībā un atšķirības attieksmē nav gluži paralēlas. Un rodas neatbilstība, kuras rezultātā konvenciālā ekonomiskā doma vairs nespēj aptvert un analizēt notiekošos procesus. Viens no veidiem, kā analizēt radušos neatbilstību, ir ķerties pie fizikas, un noteikt kā tad šīs trīs ekonomikas, teorētiski un praktiski, skar otrais termodinamikas likums jeb likums par entropiju.
Nevar apgalvot, ka Otrais termodinamikas likums zinātnieku vidū būtu palicis bez ievērības. Tieši otrādi – 20.gs. izcils fiziķis Sers Artūrs Edingtons izteicies, ka, „ja jūsu teorija runā pretī Otrajam termodinamikas likumam, tad tai neatliek nekas cits, ka dziļā apkaunojumā sagrūt pīšļos un putekļos”. Entropija ir fizikas Zelta standarts. Lieta, ar ko vienmēr var rēķināties, pat ja pārējais Visums liktos sagājis sviestā.
Toties mūsu sabiedrībā likums par entropiju ir nepopulārs. Tas asi konfliktē ar kādu dziļu un dedzīgu mūsu industriālās civilizācijas pārliecību. Var teikt – pat apmātību.
Tajā pat laikā – likums taču tik vienkāršs: Jebkura enerģija atstāta savā vaļā tiecas ieņemt pēc iespējas mazāk koncentrētu stāvokli vai pāriet no augstāk organizētas forma mazāk organizētā – t.i. palielināt entropiju. Pa ceļam no augstākā uz zemāko organizētības/koncentrācija līmeni enerģija spēj paveikt kādu derīgu darbu. Varam pat piespiest kādai daļai enerģijas pāriet augstākā „ līmenī”, izmantojot šim nolūkam lielāku enerģijas apjomu, kurš pēc izmantošanas ieņems zemāku stāvokli. Bet vienādi vai otrādi – entropija ir cena, kurai jātiek maksātai.
Mums ne pārāk patīk domāt šādās kategorijās. Pēdējos trīssimt gadus, lielākajai daļai industriālās sabiedrības to nav vajadzējis darīt. 18.gadsimta lielie atklājumi, kuri ļāva ogles pārvērst tvaika enerģijā un deva cilvēciskajām būtnēm valdīšanu pār milzīgiem apjomiem ārkārtīgi koncentrētas, nekad iepriekš mūsu sugas rokās nebijušas enerģijas, pārliecināja lielāko daļu Rietumu pasaules iedzīvotāju, ka enerģija ir kaut kas tāds, kas pienākas par brīvu. Bezrūpīgajā industriālisma laikmetā bija tik viegli aizmirst, ka šī enerģijas pārpilnība patiesībā ir kosmiska mēroga retums, nenozīmīga un galīga pretplūsma lielajā enerģijas plūsmā, kuras mērogi ir pārāk lieli cilvēcisku būtņu iztēlei.
Ciktāl mums ir zināms, kosmosā ir divi un tikai divi procesi, kuru rezultātā enerģija tiek koncentrēta. Pirmais ir gravitācija. Pretēji lielākajai daļai fizikālo parādību, gravitācijas bilance ir pozitīva – jo lielāka ir ķermeņa masa, jo spēcīgāks ir tā gravitācijas lauks, jo vairāk citas masas tie pievilktas un akumulētas, jo lielāks ir gravitācijas lauks pieaugums. Tieši tādēļ tas, kas sākas kā starpzvaigžņu mākoņa ūdeņraža gāzes virpulis, iegriezts varbūt attālas supernovas sprādziena ietekmē, spēj pievienot sev arvien lielākus ūdeņraža daudzumus, kamēr gravitācija kļūst pietiekama tā fantastiskā spiediena radīšanai, kurā uzsākas kodolreakcijas, un jaundzimusī Saule uzliesmo dzīvei. Un pat šajā gadījumā entropijas likumi ir spēkā – siltums un gaisma, kas plūst no Saules tās dzīves 10 miljardos gadu ir tikai daļa no potenciālās enerģijas, iegūtas zvaigznes rašanās gravitācijas kolapsa laikā.
Otrais process, kurš ražo koncentrētu enerģiju, ir bioloģiskā Dzīvība. Dzīvība apvieno pozitīvas un negatīvas enerģijas plūsmas, tāpēc tā ir trauslāka un fragmentārākā parādība kā gravitācijas, tomēr tā spēj „peldēt pret straumi” tās tuvumā esošās zvaigznes radītajā entropijā. Dzīvība ieslēdz sevī mazu daļu no izmestās enerģijas plūsmas, ko Saule tik izšķērdīgi mētā kosmiskajā tukšumā, lai koncentrētu to sev nepieciešamajā ķīmiskajā enerģijā. Laika gaitā enerģijas koncentrēšanas rezultāts ir pārveidojis mūsu planētu, piepildot tās atmosfēru ar skābekli un aprokot triljonus tonnu oglekļa zem zemes ogļu, nafta un gāzes veidā. Kad ogleklis nokļuva zem zemes, turpmākajā apstrādē iesaistījās gravitācija, palielinot enerģijas koncentrāciju spiediena un temperatūras ietekmē. Šodienas fosilajos kurināmajos ietvertā enerģija patiesībā ir tikai ilgā un ļoti lēnā depozītu tapšana procesā entropijai atkarotas enerģijas daļa.
Tieši tāpēc, ļaudis, kuri cer atrast jaunus un pat varbūt vēl koncentrētākus enerģijas avotus, kuri spētu aizvietot mūsu izsīkstošās fosilo kurināmo rezerves, pašos pamatos maldās. Bija nepieciešamas ārkārtīgi sarežģītu procesu kombinācijas, ilgāks laiks, kā cilvēka prāts spēj aptvert un tikpat neaptverams entropijā zudušās enerģijas apjoms, lai radītu tik koncentrētus enerģijas avotus kā fosilie kurināmie, kurus mēs tik vieglprātīgi esam izšķieduši pagājušo trīssimt gadu laikā. Ir atlikuši krietni daudzi difūzi enerģijas avoti, bet, lai tie sasniegtu tādu koncentrāciju, kas ļautu turpināt uzturēt mūsu pašreizējo civilizāciju, papildus nepieciešami lieli apjomi entropijai atkarotas enerģijas. Mirklī, kad no pieticīgiem neindustriāliem avotiem iegūtās enerģijas vērtības atņemsiet tās iegūšanai un koncentrēšanai nepieciešamo enerģiju, redzēsiet, ka patiesībā jau nekas liels pāri nepaliek. Pamēģiniet šo pastāstīt sabiedrībā! Visticamākā reakcija būs tukšs skatiens un absolūta neizpratne. Mēs esam dzīvojuši koncentrētas enerģijas pārpilnībā tik ilgi, ka ļoti retais aizdomājas, cik patiešām rets ir šāds fenomens.
Ekonomika turpina uzturēt šo aklumu. Vairums ekonomikas modeļu pieļauj entropiju tajā daļā, kas šajā rakstā nosaukta par sekundāro ekonomiku. Ir skaidri apzināts, ka ražojot preces un pakalpojumus tiek patērēti resursi un saražoti atkritumi un ka ražošanas procesā patērētā enerģija ir zaudēta. Tā sacīt izklīdusi, palielinot entropiju. Tajā pat laikā gandrīz visi ekonomikas modeļi pilnībā izslēdz entropijas lomu primārajā ekonomikā, pieņemot, ka resursi pēc definīcijas ir pieejami vienmēr, ja vien tiek investēts pietiekami kapitāla un darba. Runājot par terciāro ekonomiku – lielākā daļa ekonomikas teoriju pieņem par doto, ka nauda un entropija ir vienotru izslēdzošas – nauda rada pastāvīgu vērtības pieaugumu laikā – ieguldījuma procentus.
Reālajā pasaulē notiek savādāk. Primārā ekonomika ir tikpat pakļauta otrajam termodinamikas likumam kā sekundārā. Nafta, ko izpumpē no zemes dzīlēm un sadedzina, vairs nav pieejama kā enerģijas resurss, un kad gana ilgi ir pumpēts, naftas lauks paliek tukšs un arī tas pārstāj būt resurss. Izmantojot Saules enerģiju, bioloģiskie cikli samazina entropijas līmeni, koncentrējot sevī salīdzinoši pieticīgus enerģijas krājumus, kuri var būt izmantojami. Tomēr tikai tad, ja cilvēces darbības rezultātā netiek nojaukti arī šie cikli – dīvaini, bet cilvēce ļoti konsekventi pūlas šajā virzienā. Ignorējot aprakstīto entropijas klātesamību visos dabas un līdz ar to arī primārās ekonomikas procesos, mēs gatavojam sev visai šaubīgu nākotni.
Kā tad ar terciāro ekonomiku? Te nu kļūst interesanti. Ideja par naudu kā entropijai nepakļautu parādību tiek akceptēta pat no valdošo ekonomisko teoriju kritiķu puses. Katrreiz, kad parādās ideja par iespējamu naudas darbības stila maiņu tā, lai tās vērtība tomēr kristos, rodas satraukums. Neizskaidrojami. Bet arī nesvarīgi. Naudai, kādu mēs to lietojam, ir savs ļoti smalks mehānisms vērtības zaudēšanai laika gaitā. To ekonomisti un politiķi viļā kā karstu kartupeli. To sauc INFLĀCIJA.
Pastāv ideja par inflāciju kā terciārās ekonomikas galveno līdzekli to sakropļojumu izlīdzināšanai, kuri rodas pretrunu rezultātā starp terciārās ekonomikas bezrobežu ekspansiju un ekoloģijas un entropijas likumu stingri noteiktajiem limitiem primārajai un sekundārajai ekonomikai. Kad „uz papīra” saražotās terciārās ekonomikas bagātības apjomi pārsniedz patieso, nefinansiālo preču un pakalpojumu ražošanas apjomus abās pārējās ekonomikās, inflācija izlīdzina bilanci, liekot naudai zaudēt daļu no savas vērtības. Ļoti iespējams, ka analizējot naudas vērtību ilgstoša laika posmā, šo sakarību varētu labi saredzēt – ka inflācijas rezultātā zaudētā naudas vērtība būtu tikpat liela, cik šajā laikā procentos saražotās jaunās naudas vērtība.
Ir pamācoši pavērot, kādas sekas ir mēģinājumiem valdību līmenī apstādināt balansējošo inflācijas procesu. Pasaules vēsturē saistībā ar ASV, kuras saimniekošanas modelis ir pārcelts nupat uz gandrīz vai visu pasauli, ir divi ļoti labi piemēri. Pirmais starp abiem pasaules kariem, otrs no 1978-2008 gadam. Pirmais periods saistās ar mēģinājumiem ierobežot pēc 1.pasaules kara sākušos inflāciju ieviešot dolāram stingri noteiktu Zelta standartu. Tā kā jauns zelts ekonomikā ienāca krietni lēnāk kā tika ražotas preces un pakalpojumi, viss beidzās ar ilgāko un smagāko ekonomikas depresiju. Līdzīgi apstākļi tika radīti pēdējo trīsdesmit gadu laikā zem lozunga „cīnīsimies pret inflāciju”, kuri noveduši līdz viena otram sekojošu sabrukumu ērai.
Kāds jūsuprāt būs turpinājums? Vai tāds, kā plašsaziņas līdzekļos stāsta konvenciālo ekonomisko teoriju piekritēji? Ka jāturpina „glābt” finanšu sektors (terciārā ekonomika) un viss pats no sevis noregulēsies pārējā ekonomikā? Es nevaru sniegt atbildi uz šo jautājumu, bet varu norādīt vienu „mazu” neatbilstību – līdz ar lētās naftas pārpilnības beigām, pasaulē nāksies rēķināties ar nozīmīgu primārās un sekundārās ekonomikas produkcijas samazinājumu, un finansu sektora iedomātā, abstraktā bagātība zaudēs savu vērtību vēl ātrākos tempos. Ar milzīgu varas piepūli, atrauti no pārējās saimniekošanas sistēmas, nauda kādu laiku ir turējusies pretī entropijas procesam. Pārrāvums starp naudas iedomāto vērtību un patieso pirktspēju palielinās. Kā tas var beigties? Inflācija? Hiperinflācija? Noteikti nekas patīkams.
Vides ekonomika, paliekot konvenciālo ekonomisko teoriju noteiktajās robežās, nespēj nozīmīgi mainīt lietu kārtību pasaulē. Ar savu „pletnes un burkāna” (sodu un kvotu) lomu tā tikai piespēlē globālajā korporāciju finansu sistēmā kā „mēs rēķināmies ar vidi” izkārtne. Tendences arvien vairāk izmantot piesārņojuma kvotas kā finansu instrumentu ne tikai nerisina vides problēmas, bet koncentrē tās jau tā jutīgos reģionos.
Mēs varam iedomāties, kā vides ekonomikas kā konvenciālās ekonomikas nozares, principi kļūst arvien ietekmīgāki pasaules tirgu regulācijā, tomēr šo principu izmantošana ved pa to pašu disproporcionālo (ekoloģiskās robežas pret neierobežoto „izaugsmi”) ceļu, tikai vērtspapīru vietā izmantojot kvotas.
Mēs nevaram iedomāties, ka principa „maksā piesārņotājs” piemērošana varētu atturēt no dziļūdens naftas iegūšanas. Pat pēc tik uzskatāmas katastrofas, kā Meksikas līča bojāeja.
Domājot izmantotā un citētā literatūra:
- John Michael Greer „Economics of Entropy”, 29.07.2009., http://thearchdruidreport.blogspot.com/2009/07/economics-of-entropy.html
-
John Michael Greer „Garlic, Chainsaws, and Victory Gardens”, 19.05.2010, http://thearchdruidreport.blogspot.com/search?q=primary+economy
- http://en.wikipedia.org/wiki/Environmental_economics
- http://en.wikipedia.org/wiki/Ecological_economics
- Chris Martenson „The Crash Course”, http://www.chrismartenson.com/crashcourse
- Edgars Imants Siliņš „Lielo patiesību meklējumi”, Jumava 2008.
- Fizika pamatskolai, Termodinamika.