Divas sezonas meža dārzā
Ar jēdzienu “meža dārzs” (forest garden) pasaulē saprot meža ekosistēmā integrētu produktīvu un iespēju robežās pašregulējošu lauksaimniecības un mežsaimniecības sistēmu. Sākotnējā jēdziena izcelsme saistāma ar ekvatoriālajiem (tropical) lietus mežiem, kuros jau pirmsvēsturiskajos laikos cilvēki ēdamos augus integrēja meža ekosistēmā, jo mūsu klimatam raksturīgā līdumu zemkopība tajos trakajos lietos varēja novest tikai pie augsnes aizskalošanas pavisam prom.
Kad iepazīstat meža dārza principiālo shēmu ar 7 produktīviem stāviem, atcerieties, ka tā stāsta par pavisam citiem Saules staru krišanas leņķiem, citu gaismas un siltuma daudzumu, stāsta par vidi, kurā paēna ir ražu veicinošs faktors. Meža dārzs Ziemeļos, mūsu platuma grādos, ir kaut kas mazliet cits. Iespējams, pat pazīstams un mīļš. Kaut kas tāds, kurā vieta taupīta senākos laikos tāpēc, ka brežņevīgie lēmumi neļauj dārzu pie mājas veidot lielāku par
“sešām sotkām”, bet, jaunākajos tāpēc, ka soļi pietrūkst vien-divatā saimniekojot pašpietiekamā saimniecībā…
…Lielais ķirsis, kura galotni nolasa tik strazdi, zem tā vecmammas puķudobe un bezgalvecais rabarbers. Ābeles, katra savādāka un visas lielas, tām pa vidu saulainākā laucītē skābie mazi ķirškoki ar jāņogām un upenēm mijoties. Ērkšķogkrūmu rinda zem ābelēm, tās galā dobē lielās meža zemenes, kuras ražo līdz pat salam, tām pa vidam iebadīti ziemas ķiploki… Kaut kā tā varētu izskatīties mūsu vecmammu dārzs, kam viegli varam pielikt nosaukumu “meža dārzs”.
Mūsu meža dārzs tapa no otras puses – pēc 15 gadu atpūtas bez saimnieka palikušais buļbu lauks bija pieaudzies ar skaistiem platjapjiem – ošiem, kļavām, ozoliem, liepām, mijoties ar no dārza izbēgušiem jāņogkrūmiem, kādam pīlādzim, lazdai, mežābelei, korintēm akmeņkaudzē. Lielais darbs augsnē jau padarīts – no kultūraugsnes un zālāja iztapināta kārtīga kokiem mīļa meža augsne, pieaudusies ar micēliju. Atlika vien dēstīt sev vajadzīgos kokus un krūmus un pa mazam brīvēt vietu no pārāk biezi pieaugušā jaunmeža…
Tāds nu šobrīd izskatās mūsu meža dārzs, jauniem ābeļkokiem šogad dodot pirmos 3 ābolus. Un meža zemenēm blakus piestādītām dārza zemenēm. Sargātām tēju audzēm un mežābelēm (varbūt izdosies uzpotēt vecābeles zarus?) . Pagājušā rudenī patīrīts, šopavasar apmulčēts, pieēstīts ar jauniem dārza iemītniekiem. Ar ošiem starp ābelēm. Un kāu pārāk pažēlotu ozolu pašā viducī. Jauns dārzs, kas aug…
Rosoties pa dārzu vienmēr darāmais atradīsies. Noīsināt zāli, lai var izbrist cauri dārzam. Uzlikt papildus mulčas slāni kociņu apdobēm – starp citu labāk derēs koku izcelsmes mulča (šķelda, skaidas, lapas), kurā mīlēs saviesties sēnes, nevis zāle, siens, salmi. Uzpotēt zaru mežābelei, nolasīt zemenes. Bet vissvarīgākais, manuprāt, ir doties pastaigā pa dārzu. Regulāri. Lai redzētu, kur staigā ēna, kur vējš. Kur plūst aukstais gaiss, kur vienmēr silti, atrast aizvēju, miglu un salnas. Mitros pleķīšus, lietus ūdens tecēšanas virzienu. Tā savākties to visu neuzskaitāmo informāciju, kura ļaus vēlāk “intuitīvi” atrast labāko vietu jauna kociņa stādīšanai vai ārstniecības augu ieviešanai dārzā…
Dažādi darbiņi meža dārzā 2014 -2015. gadā
LU studenti pavasara praksē Ganeņos. Viņu sastādītie kociņi ieaugās 100%.
