***
Zemnieks stāstīja stāstu. Pārāk raksturīgu, lai paturētu pie sevis. Klausieties!
Reiz bioloģiskais zemnieks piemājas 0,3 ha dažādu dārzeņu lauciņā iesēja 2 vagas ar puķēm. Skaistām. Asterēm. Samtenēm. Gladiolām. Citām. Priecājās zemnieks un viņa sieva. Skaisti.
Atbrauca LAD baudītāja.
“Puķes jārauj ārā!” viņa teica. “Citādi samazināsim lauka platību un nesaņemsiet atbalstu,” viņa draudēja. “Un nākošgad brauksim pārmērīt, vai lauka platība būs atbilstoša atbalsta saņemšanai.”
Zemnieks stāvēja apstulbis. Sieva ieplētusi acis.
“Ja izrausim puķes, tad vagās paliks tik nezāles!” viņi teica.
“Nezāles var būt. Nezāles atbalstām. Puķes nevar būt. Puķes neatbalstām, ” noteica baudītāja.
Pie tā arī palika visi. Vienojās. Un puķes izrāva.
Jo “brisele” dod varu “baudītājām” interpretēt rīkojumrakstu gabalus pēc katras patikšanas. Un zemnieki pie mums “sēž uz adatas”, no subsīdījām nevarot atteikties, jo iedzīti kredītos un nabadzībā.
Starp citu, ziedaugu iekļaušana viengadīgajos stādījumos polikultūru laukā piesaista apputeksnētājus kukaiņus, kā arī dažādo mikrovides daudzveidību, ļaujot atrast piemērotas barošanās un dzīves vides nišas kukaiņēdājiem-kukaiņiem, kuri iznīcina augu kaitēkļus- kukaiņus. Nemaz nerunājot par to procesu dažādošanu un stimulēšanu, kuri notiek zem zemes un par kuriem lielākai daļai lauku “speciālistu-baudītāju” vispār nav ne jausmas…
Lai dzīvo puķes kartupeļos!