Par skolu dārziem…
Agrāk ābeles stādīja gar ceļmalām, lai būtu skolasbērniem ko pagrauzties mājupejot. Tagad skolasbērnus ved ar autobusu un ceļmalas pilnas ar smagiem metāliem, tomēr skolasbērni mainījušies nav – vēl arvien šiem gribas pagrauzties. Tikai kur? Skolu lauciņi ir aizauguši, bet skolu augļu dārzi nav vēl iestādīti! Skolasbērniem vajag palīdzēt – ir tik viegli skolas mauriņā liepas vietā iestādīt pīlādzi un akācijas vietā vilkābeli, košumkrūmus aizstāt ar lazdām un dzīvžogus piestādīt ar cidonijām.
Tā raksta skoludarzi.net . Pareizi un labi raksta, ne tikai par skolām un skolēniem, bet arī par permakultūras stiķiem un niķiem https://www.skoludarzi.net/permakultura un dārza iekopšanu https://www.skoludarzi.net/lepses-lekcija. Un citām labām lietām.
Tagad, kad beidzies skolu laikmets, mūsu bērnu izglītošana ir atpakaļ uz mūsu pašu pleciem, kā tas dabīgi bijis gadsimtiem. Skolas, kuras stāv (-ēs?) tukšas bez bērniem var kļūt par kopienas dārzkopības centriem un atkal kļūt noderīgas sabiedrībai.
Vai arī nē.
Svarīgāk ir pašiem veidot jaunu lietu kārtību savā vidē, veidot jaunu kopienu un meklēt kopienas stipruma centrus, tai skaitā dārzus. Vai vecās skolas būs mūsu jauno kopienu orbītā, lielā mērā ir atkarīgs no pašām skolām. Bet no mums ir atkarīgs, kādus dārzus veidosim nākošā pavasarī.
Ziema, kas uzbira uz mūsu galvām šonakt, ir laiks lasīšanai un jauna dārza plānošanai…