Pārdomas par Latvijas laukiem – diskusija par permakultūras un ekociematu nozīmi Latvijas laukos…
Ievietoju izvilkumus no manas sarakstes ar Artūru P., varbūt kādam noder ierosmei…
*****
Ilze: Latvijas lauku iedzīvotāju dzīvesveids tradicionāli orientēts uz pašpietiekamību un maksimālu ilgtspēju, jo dzimtas izjūta, piederība vietai, valsts neprognozējamība (domā visa 20 gs. garumā, tai skaitā pēdējie 20 gadi, kuros krasi pastiprinās sociālā noslāņošanās), daudzās krīzes, ir iemācījušas, ka īsti paļauties var tik uz to, kas pagrabā un kūtī. Bez tam saimniekojot gadiem vienā vietā un ZINOT, ka nav/ nebūs iespējas izplesties teritoriāli (“attīstīties”) (piem:padomjlaiku 6 sotkas, mūsdienu zemju spekulanti), liek saimniekot gudri, lai arī pēc 5 gadiem būtu raža un pēc 25 ar…
Artūrs P.: Problēma laukos: sadarbības saites vājinās, kopienu veido pārsvarā vecā paaudze, kas kopīgi piedzīvojusi atsevišķus pagātnes notikumus, jauno cilvēku pārsvarā nav un jaunpienācēji ilgstoši netiek pieņemti kopienā, bez tam ekonomiskā eksistence balstās uz tiešmaksājumiem
Ilze : JĀ! Šīs ir problēmas, kas apdraud tradicionālā dzīvesveida laukos pastāvēšanu. Un vēl arī patstāvīgie draudi iekrist parādos, kā rezultātā sīkzemnieki un piemājas saimniecības var tikt izputināti un viņu zemes nokļus pārpircēju vai pagasta vienīgā lielzemnieka īpašumā. Un arī valsts apzināto lauksaimniecības un reģionu attīstības politiku (ES diktēto?), kuras rezultātā uz 2020.gadu PAREDZĒTS samazināt zemnieku saimniecību (kā juridisku pelnošu personu) skaitu uz pusi salīdzinot ar 2012.gadu (no 80 000 uz 40 000), kā arī par 200 000 samazināt lauksaimniecībā strādājošo skaitu. (skat.Latvijas lauksaimniecības politiku 2012 – 2020). Šo procesu sāksim vērot ar nākošo, 2016. gadu, kad jaunā subsidēšanas politika jau būs ietekmējusi zemnieku ienākumus.
Liksim šo visu mierā. Tāpēc es stāvu un krītu par laukiem, ka tikai paši lauku iedzīvotāji to vēl dara.
Jāsaprot vienkāršo situāciju – atšķirībā no ekociematiem, kuri kā jauns formējums CENŠAS sasniegt “ilgtspējas stāvokli”, laukos cilvēki dzīvo paaudzēm un ilgtspēja jau ir – gadsimtu pierādīta. Un šo ilgtspēju “valstiski faktori” apzināti jauc ārā.
Jo dziļāki un marginālāki lauki un nelielākas saimniecības, jo to atkarība no ekonomikas, valsts, bankām, samazinās. Viņas ir pašpietiekamākas, daļa saimniecību Latvijas (Latgales noteikti) laukos ir izteikti naturālas. Un kas gan ir permakultūras saimniecība? Videi draudzīga naturālā saimniecība… Jā, pielietojot jaunākās bioloģijas un lauks. atziņas, Jā, mēģinot kļūt tik produktīvas, ka rodas pārpalikums ar ko “dalīties”. Bet arī šie zemnieki samazgas lej bedrē, kurā nākošā gadā stāda ķirbjus, un ZINOT, ka paši ĒDĪS tos ķirbjus, izvairās lietot FAIRY šogad. Līdz apzinātam līmenim varbūt ne visi tiek, bet ir vērts pastaigāt un parunāties pa saimniecībām un savāksies daudz mazas mikroprakses, tai skaitā dzīvnieku traktori, small scale intensive pieeja, minimizēta ārējo resursu izmantošana, kā arī ergonomiski un funkcionāli savstarpēji saistīti novietojumi… Galu galā – permakultūra sākās universitātes doktoru prātos, kad tie atļāvās paskatīties uz tradicionālajām (atvainojos – pirmszaļāsrevolūcijas) lauksaimniecības praksēm. Un latvieša lauku sēta ir pilna ar zināšanām, kā efektīvāk izmantot vietu, resursus, savu spēku…
Kopienas līmenī jāpazinās, ka lai arī eksistē un pastiprinās visas augstākminētās problēmas, kaimiņi ir tie, kuri ir vistuvāk un ar kuriem rēķinās, kuri palīdzēs, ar kuriem sadarbosies. Ar dažiem draudzējas, ar citiem nē. Bet “kaimiņš” manā (un daudzu laucinieku arī) izpratnē ir 8 – 10 – pat 15 km attāls zemnieks, ar kuru man ir labas attiecības. Šo attālumu reāli ietekmē lauksaimniecības tehnikas pārvietošanās ekonomiskums (pārāk lielā attālumā vairs nav rentabli “draudzēties”), kā arī laiks/nauda, ko aizņem pārvietošanās ar bracamajiem (mašīnai benzīns, mopēdam laiks, 15 km jau ir robeža gan vienam, gan otram, kas padarīs ciemošanos “dārgu”)… bet 15 km rādiusā man ir ap 10 cilvēku, uz kuriem paļauties. Tā ir mana “ekokopiena – ekociems”. Šīs sadarbības saites IR noturīgākas manuprāt par ekociemtniekiem, jo mēs viens par otru zinām, ka mēs te paliksim visu mūžu (aptuveni). Un TĀPĒC ir jāuzticas un ir jābūt uzticamiem. Un barteris tiešām STRĀDĀ MANĀ reģionā…
—
Īsi par permametodēm:
1) kā jau teicu – viņas jau permanenti ir te klāt – lauku tradicionālajā dzīvesveidā;
2) ir izdevies panākt dažus interesantus “sasniegumus” – iedvesmot uz mulčēšanu! Atsevišķi cilvēki pārņem kartupeļus salmos kā pamatmetodi kartupeļu audzēšanai. Lai iestāstītu lauciniekiem pamainīt pierastās dārza mazmetodes – labākais piemērs ir dzīvošana laukos, jo tad cilvēki notic. 5 gadus stādot kartupeļus salmos, es pārliecinu, ka TĀ metode strādā.
Par tiešmaksājumiem – nelaime ir tā, ka iepriekš tā jau bija nabaga maize (cilvēks ar 20 ha, nebioloģiskajā saimniekošanā var dabūt +/- 1000 – 3000 eur/gadā, bioloģiskajā saimniecībā ap 6000), bet paliekot pilnīgi BEZ daudziem var nepietikt līdzekļu uzturēt saimniecību. Dzīvosim, redzēsim jau šogad mainās tiešmaksājumu kārtība. Un jāņem vērā, ka tirgot produkciju ir iespējams TIKAI par tādām cenām, par kādām pērk poļu supermārketu produktu izlutinātie pircēji…
Artūrs P.: Mani interesē, kādā veidā (ar kādām metodēm, stratēģiju) ar permakultūras izglītību tiek uzrunātas marginālās kopienas (mūsu gadījumā – nabadzīgie laucinieki) un kādu rezultātu tas dod. Tas ir tas, ko Tu dari, formāli / neformāli stāstot par permakultūru saviem kaimiņiem / kopienai. EPT projekts pēta, kuras iedzīvotāju kategorijas pašlaik nesasniedz permakultūras apmācības, kāpēc, ko var darīt, kāda ir katras valsts pieredze šajā jautājumā utt. No Tevis rakstītā man jāsecina, ka permakultūras izglītība tiešā veidā tomēr īsti labi nesasniedz lauku iedzīvotājus, uz ko norāda vairāki Tevis minētie apstākļi.
Tas, ka šajās lauku saimniecībās dažkārt tiek izmantotas permakultūrā izmantotās saimniekošanas metodes, ir cits jautājums, un turklāt ļoti diskutabls. Es domāju, ka daudzos gadījumos šie permakultūras elementi ir saimniecībās saglabājušies tīri vēsturiski, inerces, tradīciju, pieraduma pēc. Protams, šīs mikroprakses vajag apzināt un novērtēt, cik nu iespējams.
Dzīvošana laukos, dzimtas mājās nebūt automātiski nenozīmē domāšanu ilgtermiņā, domāšanu par vidi, utt. Zinu piemērus, kad laucinieki radoši atbrīvojas no visa veida atkritumiem tos dedzinot savas mājas krāsnī vai aprokot pagalmā, dzīvo uz lielveikalu pārtikas rēķina, sapņo par dzimtas māju izdevīgu pārdošanu, dzīvi pilsētā, nenormālu patēriņu utt. Savā domāšanā (un rīcībā) nereti viņi ir trakāki par pilsētniekiem, un tas bieži ir naudas jautājums, kas nosaka viņu dzīvesveida zaļumu, kā Tu to jau minēji savā rakstā.
Rezumējot savu viedokli es gribu teikt, ka manā izpratnē milzīga nozīme ir apzinātai rīcībai, motīviem (tātad arī permakultūras izglītībai, kas ietver ne tikai dažādas metodes, bet arī filozofisko pamatojumu). Vispār man precīzs šķita Jana Banga teiktais, ka permakultūra ir valoda, kurā saprasties ilgtspējīgi domājošajiem cilvēkiem. Kā to var aizvadīt līdz lauku iedzīvotāju prātiem – paliek atklāts jautājums.
Ilze: Man patīk Tava atziņa – inerces pēc, vēsturiski, – jo tas arī bija tas, ko centos pateikt. Tradīcijā tas (t.i.permakultūras pieeja lietām) ir iekšā. Un nesenā vēsture to ārda (kolhozi, industrializācija, “zaļā”revolūcija 30tajos un 21.gs), bet dzimtas mājās, kurās saimniekošanas metodes pārņem no vecākiem, bieži saglabājas sīkumi. Tas ir sākums, kā pierādīt, pamatot, ka permakultūra ir savējais un laba. Izejot no šīm saglabātajām lietām mēs sākam nevis no aizjūras bakstīt “kā pareizi kukurūzu sēt”, bet izcelt LATVIEŠU PERMANENTO SAIMNIEKOŠANU. Un pievienot vajadzīgo “jaunuma” devu (permakultūras)…