Mēneša arhīvi: November 2021

Par skolu dārziem…

 

Agrāk ābeles stādīja gar ceļmalām, lai būtu skolasbērniem ko pagrauzties mājupejot. Tagad skolasbērnus ved ar autobusu un ceļmalas pilnas ar smagiem metāliem, tomēr skolasbērni mainījušies nav – vēl arvien šiem gribas pagrauzties. Tikai kur? Skolu lauciņi ir aizauguši, bet skolu augļu dārzi nav vēl iestādīti! Skolasbērniem vajag palīdzēt – ir tik viegli skolas mauriņā liepas vietā iestādīt pīlādzi un akācijas vietā vilkābeli, košumkrūmus aizstāt ar lazdām un dzīvžogus piestādīt ar cidonijām.

Tā raksta skoludarzi.net .  Pareizi un labi raksta, ne tikai par skolām un skolēniem, bet arī par permakultūras stiķiem un niķiem https://www.skoludarzi.net/permakultura un dārza iekopšanu https://www.skoludarzi.net/lepses-lekcija. Un citām labām lietām.

Tagad, kad beidzies skolu laikmets, mūsu bērnu izglītošana ir atpakaļ uz mūsu pašu pleciem, kā tas dabīgi bijis gadsimtiem. Skolas, kuras stāv (-ēs?) tukšas bez bērniem var kļūt par kopienas dārzkopības centriem un atkal kļūt noderīgas sabiedrībai.

Vai arī nē.

Svarīgāk ir pašiem veidot jaunu lietu kārtību savā vidē, veidot jaunu kopienu un meklēt kopienas stipruma centrus, tai skaitā dārzus. Vai vecās skolas būs mūsu jauno kopienu orbītā, lielā mērā ir atkarīgs no pašām skolām. Bet no mums ir atkarīgs, kādus dārzus veidosim nākošā pavasarī.

Ziema, kas uzbira uz mūsu galvām šonakt, ir laiks lasīšanai un jauna dārza plānošanai…

Vēl var paspēt! Topinambūrs…

Jau ziema deguna galā, bet zemē sabakstīt topinambūrus vēl droši var – būs mazāk darba pavasarī un rudenī jau krietna raža.

Kādreiz, Aisbergā, par to rakstīju:

Dzīves radīta atziņa: Ir viens burvīgs augs, kurš aug pats gadiem vienā vietā, diezgan strauji vairodamies; ir neuzkrītošs – nerosina to zagt, jo daudzi viņu nepazīst kā ēdamaugu; kurš nav jānovāc, bet tik un tā ziemā un pat pavasarī ir ēdams; kurš ir pieticīgs, bet labi atsauksies rūpēm par to; kurš ir ar augstu uzturvērtību, veselīgs, ēdams zaļš un dažādi termiski apstrādāts, garšīgs, varbūt nepierasts, izmantojams arī visu zālēdāju lopu barošanai, laksti gan lopiem, gan tējās un salātos ēdami… tas ir TOPINAMBŪRS.

Mans ieteikums – ja jums ir kāds stūrītis, kur to iestādīt – dariet to. Dariet to dažādās vietās, veidojiet tā audzes dārza stūros, nomalē, mežmalās. Labāk šim patīk kūdrainas augsnes, bet aug gandrīz visur.

Kāpēc?

Ja šobrīd Jums nevajag, tad būs vien skaistas puķes – pus vasaru ziedēs. Pamesti vienreiz sastādīti stādījumi katru gadu augs no jauna – bumbuļaugs taču. Tikai bumbuļi paliks sīkāki. Stādījums biezāks. Bet galējas krīzes apstākļos – ziemā, rudenī, pavasarī – tā būs kā noliktava – zināsi, kur iet un

izrakt šo brīnumaino dārzeni, kas tevi pabaros un dziedēs.

Nu pēc ilgāka laika draugos ar šo augu, varu papildināt stāstu. Vairāk »

Viss jaunais ir labi aizmirsts…

Pirmās lielās krīzes laikā, 2008. gadā un pēc tā, latviešu alternatīvo ziņu laukā strādāja fantastisks autors, filozofs un publicists Juris_P. Viņa radītā un piepildītā vietne “AISBERGS” bija kā bāka cauri neziņas haosam. Informācija, tulkojumi un autora komentāri atklāja, skaidroja un viesa virziena apziņu notikumos, kuri jau toreiz belza un dragāja “mazos” cilvēkus.

Vēl liela pateicība citas vietnes – ATRADNE – uzturētājam, kurš brīdī, kad AISBERGA autors pārtrauca turpināt uzturēt savu vietni, atrada iespēju pārkopēt AISBERGA rakstus arhīvā, kur tie, ne pārāk ērtā formā, vēl arvien pieejami informētam lasītājam.

Aisberga arhīvā var atrast ~2010.gada “konspirāciju” teorijas, kuras lielā mērā ir mūsu šodiena. Un lielu čupu vērtīgas praktiskas informācijas. Mazu daļiņu no tās veidoju arī es, to, ar šodienas acīm pārstrādātu, sniegšu šajā blogā tuvākajā laikā.

Lasiet un meklējiet – labu, laika pārbaudi izturējušu informāciju koncentrētā formā mūsdienās grūti atrast:

http://atradne.ucoz.lv/publ/aisberga_arhivs/51

 

 

No šīszemes uz veļiem

Smagiem soļiem staigāju pa sava vectēva zemi. Ar dubļiem aplipušos zābakos un nosalušiem pirkstiem, zemjainām plaukstām aukstā zemē stādu ķiplokus, ziemas sīpolus un topinambūrus. Būvēju savu pasauli no tām lietām, kuras uzturēja manu senču pasauli. Tām jābūt pietiekami stiprām, lai uzturētu arī manu, lai gan vēlu iesāktu, lai gan tikai tikko radītu, lai gan maziņu un vēl vārgu, bet MANU PAsauli.

ZEM šīs Saules sāktu.

AR Sauli sirdī lolotu.

Ak, Dievs, cik smagi!

Katru rītu pieceļos un ceru, ka neuzzināšu neko jaunu. Katru vakaru slēptā trauksmē pārlasu ziņojumus paziņu “čatā”. Neviens! Šodien NEVIENS. Paldies, Tev, Dievs!

Bet tad nāk diena pēc dienas, kad kādam atsaka sirds, kad kāds zaudē acu gaismu, kad kādam vairs nebeidz griezties galva, kad kāds iziet no “slimās mājas” un turpat uz ielas beidz savu dzīvi.

Nepārejoša zaudējuma sajūta.

Manējie nav izturējuši.

Tā nav smeldze, kas plosa mani no iekšpuses. Tas ir grūti sagrožojams niknums par stūrī iedzīto manējo pakļaušanu “krievu ruletei”, kurā lielākā daļa ložu ir pilnas ar ciešanām un nāvi. Manējie uzticējās, ticēja, visbeidzot, cerēja veiksmei. Tagad manējie krīt uz ielām, nepamostas gultās, aiziet pie senčiem savu draugu bērēs. Tagad man jāraud par manējiem, kuru vairs nav, un jābaidās par tiem, kuri no stūra izgāja, piekrītot “ruletei”. “Ruletei” un vienvirziena tunelim (ne)zināmā virzienā. Daudziem virzienā uz veļiem.

Es smagiem soļiem staigāju pa vectēva zemi un runājos ar veļiem. Savējiem, kuri te bija sen un izturēja. Kuri paglāba, izvilka, saturēja dzimtu divos karos, kolhozos un izsūtīšanās. Kuri cēla un būvēja cerot, un stādīja kartupeļus puķu dobju vietā, cerības zaudējot. Mani senči, kurus atceros un kurus nekad neesmu satikusi, viņi radīja šo PAsauli, kurā es radu SAVU PAsauli. Viņi ar savu izturību neļaus man nonīkt un padoties. Man stūris ir vieta, kur atsperties un triekt dūri sejā Saules aizsedzējam. Jo man aiz muguras nav tikai kaut kāds stūris. Man aiz muguras ir manu senču zeme, pieredze, dzimtas sīkstums un manējo spēks.

Es palieku šaizemē.

Lūdzu, manējie, PALIECIET šaizemē!