Vēl var paspēt! Topinambūrs…
Jau ziema deguna galā, bet zemē sabakstīt topinambūrus vēl droši var – būs mazāk darba pavasarī un rudenī jau krietna raža.
Kādreiz, Aisbergā, par to rakstīju:
Dzīves radīta atziņa: Ir viens burvīgs augs, kurš aug pats gadiem vienā vietā, diezgan strauji vairodamies; ir neuzkrītošs – nerosina to zagt, jo daudzi viņu nepazīst kā ēdamaugu; kurš nav jānovāc, bet tik un tā ziemā un pat pavasarī ir ēdams; kurš ir pieticīgs, bet labi atsauksies rūpēm par to; kurš ir ar augstu uzturvērtību, veselīgs, ēdams zaļš un dažādi termiski apstrādāts, garšīgs, varbūt nepierasts, izmantojams arī visu zālēdāju lopu barošanai, laksti gan lopiem, gan tējās un salātos ēdami… tas ir TOPINAMBŪRS.
Mans ieteikums – ja jums ir kāds stūrītis, kur to iestādīt – dariet to. Dariet to dažādās vietās, veidojiet tā audzes dārza stūros, nomalē, mežmalās. Labāk šim patīk kūdrainas augsnes, bet aug gandrīz visur.
Kāpēc?
Ja šobrīd Jums nevajag, tad būs vien skaistas puķes – pus vasaru ziedēs. Pamesti vienreiz sastādīti stādījumi katru gadu augs no jauna – bumbuļaugs taču. Tikai bumbuļi paliks sīkāki. Stādījums biezāks. Bet galējas krīzes apstākļos – ziemā, rudenī, pavasarī – tā būs kā noliktava – zināsi, kur iet un
izrakt šo brīnumaino dārzeni, kas tevi pabaros un dziedēs.
Nu pēc ilgāka laika draugos ar šo augu, varu papildināt stāstu.
Topinambūrs, iestādīts pļavā, augs un dos 2 riekšavas ražas, bet, iestādīts komposta kaudzē, viens bumbulis dos spaini ražas. Ja vajag ātri un DAUDZ, tad komposts būs pareizā stratēģija. auga dzinumi ir pietiekami spēcīgi, lai izlīstu arī cauri mulčai – viena no lielākjām ražām man izdevās, kad saliku bumbuļus uz zemes un apklāju ar vecu sienu 30-40 cm slānī. (gluži kā kartupeļus) Šī “stādīšanas” metode iespējama arī tagad, kad augsne jau sāk sasalt.
Topinambūrs zied septembrī un ir bišu iecienīts, jo tajā laikā jau viņām maz citu barības avotu. Bez tam topinambūri izaug 2-2,5 m augsti un vasaras otrā pusē līdz vēlam rudenim veido labu vēja barjeru, var aizsargāt arī no agrīnām salnām.
NEKĀDĀ GADĪJUMĀ nestādiet topinambūru tur, kur gribēsies art, rakt, frēzēt uc. apstrādāt augsni, jo ikviens saknes gabaliņš dos jaunu augu un augsnes mehāniskās apstrādes gaitā sakņu gabaliņi tiks izvalkāti pa visu lauku un jums būs topinambūru, nevis burkānu lauks… Vietā, kur viņu neaiztiek, augs plešas salīdzinoši lēni, bet pat “pilnībā” izrokot “visus” gabaliņus no zemes, nākamā gadā tur atkal būs laba raža.
Topinambūrs bezgala garšo meža zvēriem – rukši to rok un stirnveidīgie grauž jaunos augus. Meža malā stādīti, tie pievilinās meža zvērus.
Mūsmājā topinambūru ēd svaigu (salātos ar citronu vai kož kā ābolu) vai rīvētu un riktīgi saceptu eļļā, tā lai kraukšķīši veidojas. Saknes nevajag mizot, bet tikai labi nomazgāt, ko visērtāk izdarīt ar vecu zobu birsti. Vārīts man personīgi negaršo, bet varbūt nav pareizā recepte gadījusies (varbūt biezzupā ar daudz siera???)… Bumbuļus uzglabāt ilgstoši gan ir grūti – tie sažūst, pat ledusskapī varbūt nedēļas 2-3 spēs izturēt. Toties tos var rakt visu ziemu (piemēram, ja kompostā tie stāv, tad var arī salā izdabūt ārā) un, protams, jau no paša agra pavasara līdz maija vidum tie būs labu labais paēdiens un vitamīnu avots, pārziemojot tie kļūst tikai garšīgāki.
Stāsta, ka pēckara francūži nevarējuši topinambūru ne acu galā ieredzēt. Jo visus kara gadus izdzīvojuši, ēdot šo sakni turpat vai trīsreiz dienā. Mūsējie lielajos karos dzīvoja uz pupām, bet ēdienkartes dažādošanai būtu priecājušies arī par topinambūtu, ja vien tas Latvijā būtu plaši pazīstams jau tajos laikos…